Kad augļu koks dārzā dod lielāku ražu nekā paši spējam apēst, rodas jautājums – ko ar to visu iesākt? Tā bija arī šovasar, kad mūsu ābeles burtiski lokās no āboliem.
Katru gadu sev solos – stādīšu mazāk, lai nebūtu tik daudz darba. Bet katru pavasari iedomājos: “Nu, šogad jau būs vieglāk, vienu kociņu vairāk nesabojās!” Un tā nu ir sanācis, ka mūsu dārzs rudenī izskatās kā mazs tirgus laukums – āboli, bumbieri, plūmes, pat ogas vēl no vasaras brīžiem atgādina par sevi.
Un tad sākas lielā darbošanās – spainis aiz spaiņa, grozs aiz groza, pagrabā stāv pilnas kastes, bet ābolu skaits dārzā nemaz nemazinās. Radi jau ir cienāti, kaimiņiem dāvināts, bet raža vēl paliek. Tādos brīžos nākas meklēt jaunas idejas – ko ar visu šo bagātību iesākt, lai nekas neaizietu postā.
Šogad āboli padevušies īpaši bagātīgi. Lielie, sulīgie, smaržīgi – tādi, kādus veikalā reti kur redzēsi. Protams, daļu atdevām bērniem un kaimiņiem, daļu izspiedām sulā, bet kastes tomēr stāvēja pilnas.
Pēdējā laikā pie mūsu mājas biežāk piestāj vietējais tirgotājs. Nopērk ogas, dārzeņus un reizēm arī augļus – pēc tam ved uz pilsētu. Nolēmām arī ābolus viņam atdot: lai tikai neaiziet postā.
Viņš, smaidīdams, saka:
– “Ļoti skaisti āboli! Cilvēki pilsētā tādus nemaz neredz. Paņemšu dažas kastes, atradīsies pircēji.”
Mēs bijām priecīgi – gan paši mazliet atbrīvojām pagrabu, gan kāds cits tiks pie garduma.
Pēc pāris dienām devāmies uz pilsētu. Ieejot veikalā, pie augļu plaukta apstājāmies kā sastinguši. Tur, starp banāniem un mandarīniem, gozējās mūsu āboli.
Ne jau tādi “līdzīgi”, bet mūsu pašu dārza āboli, pēc katras pumpiņas un raibumiņa pazinu. Tikai viena lieta lika smieties līdz asarām – uzlīme uz plaukta.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas tieši bija rakstīts
